2014. gada 7. marts

Stambula - Rīga


Jauna ideja, jauns plāns: 12 dienu sportiska tipa veloceļojums no Turcijas lielākās pilsētas – Stambulas uz dzimto Rīgu. Idejas realizācijā piedalās divi pieredzes bagāti riteņbraucēji, kuri kopsummā mēros 3000 kilometrus, ik dienas ar velosipēdu veicot vismaz 250 km lielu attālumu. Iespaidīgo ikdienas kilometrāžu, palīdzēs veikt šosejas tipa velosipēdi, un līdzi paņemtās tikai pašas nepieciešamākās lietas. Maršruts izplānots tā, lai braucēji paviesotos 14 valstīs, ikvienā kaut uz brīdi izbaudot nacionālo sociokultūras garšu. Ceļojuma laikā plānots šķērsot arī Balkānu kalnus, kur šosejas vijas augstāk par 1800 m vjl. Desmitiem robežu, dažādas valūtas, kalnu ceļi, neparedzami laika apstākļi un neskaitāmi citi ceļojuma iespaidi…

Brauciena laiks: 2014. gada 20. -31. marts.

Valstis: Turcija, Grieķija, Bulgārija, Maķedonija, Kosova, Melnkalne, Serbija, Rumānija, Ungārija, Ukraina, Slovākija, Polija, Lietuva, Latvija.

Dalībnieki: Krišjānis Jansons-Ratiniks (Velomens)
Juris Zeltiņš (ViltusVilks)
Seko:  Twitter , kur būs jaunākā informācija par brauciena gaitu.

Dati: Endomondo 

Maršruts: Karte


Pēc atgriešanās, brauciena aizkulisēs būs iespēja ielūkoties bilžu un stāstu vakaru ietvaros.

2013. gada 10. jūlijs

Velorealitāte #1



         Kad apnīk vienam vizināties pa Latviju un pasauli, tad dzimst ideja kā interesanti iesaistīt draugus kādā īpašā velobraucienā. Ja vien neesat Ēģiptes kūrortu cienītāji un tūrisma aģentūru pastāvīgie klienti, tad sapratīsiet vēlmi pēc kā tāda, ko par naudu nevar nopirkt. Dabiskas, īstas lietas – vējš, saule, tumsa, meža skaņas, smaržas, zvaigznes, dunduri, kalni, draugi – tas viss ir par brīvu. Zināju, ko vēlos parādīt sev un saviem draugiem, tādēļ ķēros klāt maršruta plānošanai. Tas nevedās viegli, bet bija ļoti interesanti. Galvenās vadlīnijas – pēc iespējas mazāki lauku ceļi, lieliski dabas skati, torņi,... Tā radās Velorealitāte.

        Teksts, kas tika publicēts Facebook pirms brauciena:
„Velorealitāte, ko radi pats „Citas Latvijas” 24 stundu velobrauciens, kurā būs iespējams izdzīvot jaunas vietas un pašam radīt savu skatījumu – uzbraucot kalnos, kāpjot torņos, šķērsojot upes. Tie būs 300 kilometri – piepildīti meža takām, pļavām, lauku ceļiem, sauli un zvaigznēm. Viss notiks pilnīgi pa īstam, bez iestudēšanas. Realitāti varēsim radīt paši – kopīgi meklējot ceļus, procesā, vienojoties par labākajiem risinājumiem, klausoties zemes čukstos un mācoties saskatīt neredzamo. Jau 5. jūlija 17:00 seši brauciena dalībnieki tiks iesaistīti reālā spēlē. Velorealitātē dominēs dziļums un augstums, kas pārsteigs un liks nokāpt no velo, lai redzētu tālāk. Lai saglabātu pārsteigumu, norises reģionu un maršrutu zina tikai Krišjānis.”

Kā arī katrs dalībnieks saņēma Velorealitātes lietošanas instrukciju.
Kāda tad bija tā Velorealitāte un ko mēs spējām un cik daudz spējām?


       Kā jau sarunāts, tikāmies Abrenes ielā - autobusu galapunktā. Pareizāk sakot dalībnieki tur saņēma vēstules ar norādi, kas turpmāk jādara, es pa to laiku atrados jau uz stacijas perona. Mazliet nervozēju, jo uzdevuma izpilde viņiem nevedās tik raiti.



Tomēr neilgi pirms Dziesmu svētku vilciena atiešanas, ieradās visi 4 braucēji.


Kā jau piektdienās, vilcieni ir pilni, tad nekas cits neatlika, kā improvizēt ar velo novietošanu un censties iekārtoties pēc iespējas ērtāk turpmākām 3 stundām.





 Izkāpām Līvānos un devāmies uz veikalu iepirkt pārtiku turpmākajām 8 stundām.




Nedaudz pirms 21:00 sākām kustību uz diviem riteņiem. Sākums mierīgs, viegls 11 km izbrauciens pa šoseju




 Tad nedaudz grants ceļa, kurš pamazām pārtapa skaistā pļavā ar lielisku saulesrietu.





Braucēji, neko nenojauta, līdz, pēkšņi, nogriezāmies pa labi un uzbraucām uz Daugavas pārceltuves.





Viss pēc plāna - saulrieta kulmināciju sagaidījām upes vidū.



Kā jau diemžēl ir ierasts, neiztikām bez kritieniem. Šoreiz palīdzēja mazais lauku krancis.


Dunavas baznīca



Tālāk devāmies pa vienu no garākajiem taisnajiem meža ceļa posmiem, kura apkārtne (starpcitu) nav apdzīvota. Iestājās tumsa, kā jau bijām vienojušies, nelietojām prožektorus, braucām izmantojot citas maņas.
Cauri mežiem, pa stigām,pļavām un laukiem,pāri dzelzceļam un kalniem, sasniedzām Egļukalnu ar tā virsotnē uzceltu torni. 01:30 bija pietiekami tumšs, lai kāpšanu padarītu interesantāku.



Tā kā vienam no dalībniekiem - Kasparam, bija dzimšanas diena, tad augšā uzrīkojām nelielu uguņošanu.

Skats uz Daugavpili



Tālāk pa neredzamo, bet ļoti labi sajūtamo grants trepi, ripinājāmies uz Ēģipti.



Lai gan no Latvijas neizbraucām, tomēr iebraukt Latvijā gan mums izdevās.




Šķērsojām Laucesas upi un pirmo gaismiņu sagaidījām minoties pa rasas pielieto pļavu.




Saullēkts pa ceļam uz Daugavpili.



Kādam jau acis ciet...






Pirms 06:00 sasniedzām Daugavpils Hesburgeru. Šeit bija plānota vismaz stundu garā tehniskā pauze ar vēdera pildīšanu. Gandrīz pusceļš, nogurums, miegs un lieliska iespēja izstāties - 300 metri līdz dzelzceļa stacijai, kur jau gaidīja 2 vilcieni, lai pēc dažām stundām dalībnieki varētu gulēt savās gultiņās.
Tomēr neviens nepadevās, visi turpinājām.


Neliela tehniskā apkope un varējām turpināt ceļu.


Vasargelišku skatu tornis (drošības apsvērumu dēļ - pašlaik ir slēgts apmeklētājiem)





Daugavas loki un 10 Lati


Kāpšana ar vienu roku diezko nevedās




Tikmēr Daina, Kaspars un Reinis atpūšas



Slutišķu vecticībnieku mājas.






Tālāk, kopīgi vienojoties, izlēmām braukt pa neeksistējošu ceļu. Meklējām jaunu šortkatu, tomēr ātri vien sapratām, ka tas nebūs īsti tas, ko vēlamies +27 grādos un varenos dunduru uzlidojumos.


Kad Daugavas loku velomaršruts ieveda kārtējos neceļos, stiepām velosipēdus atpakaļ Vecračinas pilskalnā.


Miljonu vērtais trolejbuss netālu no Tartaka.


Iemaldījāmies vientuļās lauku mājās, kur tikām pie auksta ūdens un ceļa norādēm, kā pa aizaugušu meža stigu tikt līdz 10 km attālajai Krāslavai.




Viegli nebija, lai gan neviens jau nesolīja, ka būs viegli




Pirms 11.00 sasniedzām Krāslavas kaloriju uzņemšanas vietu. Pie reizes tika nomainīta kamera.


Tā, kā mazliet atpalikām no grafika un nez no kurienes bija iezadzies neliels nogurums, nolēmām saīsināt maršrutu un pa taisno doties uz Rāznas ezeru.



Reinis tik ļoti gribēja apskatīt strūklaku, ka pārcentās un kārtējo reizi nobremzēja ar citām ķermeņa daļām


Latvijas dziļākais ezers - Drīdzs





Tālāk, pa ļoti baudāmām, lielākām un mazākām grantenēm, devāmies uz Mākoņkalnu.



Uzbraucām, nobraucām, nogurām un aizripinājāmies līdz Rāznas ezeram.


Kur mūs sagaidīja vakariņas, pirts, sarunas un mīkstas gultas.

Kopumā netika gulēts gandrīz 40 stundas
Izbaudījām:
  • Saulrietu un saullēktu
  • Meža takas un uzartas stigas
  • Dzelzceļmalu
  • Jāņtārpiņu spīdēšanu
  • Nepārspējamas smaržas
  • Vēju torņa augšā
  • Ūdens veldzi dziļākajā Latvijas ezerā
  • Izcilos Latvijas grants ceļus ar perfektāko trepi
  • Nobraucienus tumsā
  • Stumšanu pa aizaugušām pļavām
  • Un vēl daudz, daudz, daudz citas lietas, kuras ikdienā nevaram baudīt.


23h velobrauciens

14h kustībā

260 km

Apskatīto vietu/lietu saraksts:
  • Dunavas pārceltuve pāri Daugavai
  • Kinkausku meža ceļa taisnais posms, bez apdzīvojuma pazīmēm
  • Dvietes ceļš gar Daugavas krastu
  • Sasaļu mežs un tā baudāmās stigas
  • Egļukalna skatu tornis 218+24,6m
  • Ēģipte
  • Līkais tilts
  • Tiltiņš pāri Laucesas upei
  • Medumu pagasta kalnu ceļa dabas skati
  • Daugavpils
  • Skati no Kraujas šosejas uz Daugavas lokiem
  • Vasargelišku skatu tornis un 10 latu naudaszīmes skats
  • Slutišķu vecticībnieku mājas
  • Vecračinas pilskalns
  • Pamestais trolejbuss pie Tartaka
  • Tartaka ezers
  • Velomaršruts: Tartaks - Krāslava
  • Krāslava un Sauleskalna iela
  • Sauleskalns
  • Drīdzs
  • Auleja
  • Mariampole
  • Andrupene
  • Mākoņkalns
  • Rāznas ezers
30 minūšu videofilmiņa par mūsu piedzīvojumiem




Brauciena fails Endomondo



      Šis bija sava veida testa brauciens, ja Tev iepatikās un esi gatavs sevi pārbaudīt un sajust, tad iespējams būs Velorealitāte #2 un ...