2011. gada 7. jūnijs

Veloekspedīcija: 2159 km izdzīvojums Irānas ceļos (3.daļa. Teherāna - Persijas līcis)

Trešais turpinājums.  1.daļa
               2.daļa


9. diena
          Muhamedam jau 08.00 jābūt darbā, tādēļ ceļamies nedaudz pēc sešiem.  Ir zināms, ka turpmāk Irānā vairs nebūs auksti, tādēļ daļu no sava ekipējuma atstāju pie viņa mājās, ko plānoju paņemt atpakaļceļā. Nelielas brokastis un dodamies ceļā – viņš ar auto uz Finansu ministriju, bet es ar velo uz Persijas līča pusi.
          Pamatīgi līst, sastrēgumi ir milzīgi, ar riteni ir grūti tikt garām stāvošajiem auto.  Pēc vairāku desmitu minūšu, stipri agresīvas līšanas, esmu ticis līdz vienam no galvenajiem Teherānas ziemeļu – dienvidu autobāņiem – Chamran. Man veicas, jo tas ir brīvāks no automašīnām, kā arī ved tikai lejup. Tilti, tuneļi, ātrums visu laiku turās ap 50 km/h un jau pēc 30 minūtēm esmu ārpus Teherānas.

          Joprojām līst, esmu labi izmircis un, protams, nemaz vairs nav silti. Braucu pa Teheran – Qom – Esfahan autobāni. Šis ir viens no retajiem haivejiem, pa kuru drīkst pārvietoties tikai vieglie un autobusi. Priekšā ceļa maksas punkts. Lēnām ripinos pa maliņu ar domām par iespējamo sodu vai padzīšanu uz citu ceļu. Protams, ka varēju izvēlēties kādu vienkāršāku šoseju, bet mans pašreizējais mērķis ir pēc iespējas ātrāk tikt līdz siltajai jūrai, pa ceļam apskatot vien tūrisma mekas. Maksas punktā mani tomēr aptur policists, saruna (pareizāk sakot niecīga vārdu apmaiņa) notiek labvēlīgā gaisotnē un ne brīdi netiek pieminēts mans pārkāpums (braukšana pa bāni ar velosipēdu) Vēl jo vairāk, tieku cienāts ar siltu tēju un maizi. Nedaudz sasildījies, bez pārmetumiem turpinu ceļu pa bāni. Njā, patiešām šeit dzīvo laipni un atsaucīgi cilvēki un tādi ir pat policisti.

         Pa bāni braucot, nav lielas izvēles iespējas, ieturēt pusdienas, tāpēc izmantoju vienu no servisa punktiem, lai nobaudītu vietējo burgerēstuvi.
         Ceļš garlaicīgs, šodien krāju kilometrus, nevis skaistos skatus. Vienmuļīgo braukšanu izjauc mīkstais. Šoreiz lieku iekšā pēdējo kameru.



         Vairāki maksas punkti tiek veiksmīgi šķērsoti, pamazām iestājas tumsa un mani aptur haiwaypolice. Saku, ka man palikuši vien kādi 5 km līdz naktsmājām Kashan pilsētā. Novērtējuši manu lukturu darbību, ļauj man turpināt ceļu. Pēc brīža redzu, ka policijas auto man seko ar ieslēgtām bākugunīm un tālajām gaismām, lai drošāka man braukšana. Tā tieku konvojēts līdz Kashan pilsētas pagriezienam. Te atkal man pārdomas par LV mentiem, bet ko tad par to ...
         Pietiekami saguris, iebraucu Kashan’as kebabotavā. Vakariņas un dodos tālāk meklēt naktsmājas – šoreiz kādu hoteli. Pēc palīdzības iebraucu vietējā veloveikalā, kura skatlogu rotā SCOTT, MERIDA, GIANT uzraksti. Ar profesionālu interesi izstaigāju veikalu, njā, tikai oriģinālie GIANT, pārējie tikai labi viltojumi.

         Iestādes īpašnieks ar lielu interesi aplūko manu braucamo un jau pēc brīža oriģinālajā SCOTT katalogā ir atradis tam atbilstošu modeli. Lai gan viņš neprot angļu valodu, sarunājamies izmantojot nokia vārdnīcu – tā es tieku pavadīts uz tuvējo viesnīcu.
        Tūrisms Irānā – Lai gan Irāna ir 25x lielāka par Latviju, to apmeklē mazāk ārvalstu tūristu, nekā mūsu valsti. Tā arī sava ceļojuma laikā nesastapu nevienu ārzemnieku. Tomēr ir labi attīstīts vietējais tūrisms un patiešām irāņi ceļo daudz. Gandrīz visām viesnīcām uzraksti ir tikai persiešu valodā, kas stipri apgrūtina to atrašanu.
        Par 250 000 riāliem guļu siltā numurā ar apsolītām brokastīm.
261 km 10:28h vid – 24,93 km/h max – 60 km/h

10. Diena.
         07.00 dodos brokastīs – nav gan te zviedru galds, tomēr pāris olas ar maizi es gan atrodu uz sava šķīvja. Paēdu, sakrāmējos, atvados un dodos ceļā. Zinu, ka šī ir viena no vecākajām pilsētām Irānā ar interesantām, vecām ēkām, parkiem un dārziem, tomēr šoreiz mani spiež laiks, tādēļ vien garām braucot, apskatos dažas vietas. Pie kārtējā apļa, satieku vietējos uz moča. 

Afgānis ar irānieti man mēģina pastāstīt īsāko ceļu uz autobāni. Beigās gan vienkārši brauc pa priekšu un es viņiem sekoju.
Vairāk kā tūkstoš gadu veca ēka

 Tā jau pavisam drīz esmu atpakaļ uz bāņa. Atkal pretvējš, braukšana nav viegla, toties beidzot pa ceļu drīkst braukt arī fūres. Tuvojoties kalniem, iesēžos astē kādam smilts vedējam. Augšup brauc ap 40 km/h, bet lejup jau traucās tuvu pie simtiņa. Tā es aizvējā pabraucu garām Natanz pilsētai pie kuras esot viena no Irānas AES. Vietām smagais apstājas, tad es braucu tam garām, bet pēc brīža tas atkal apdzen mani, sabremzējas, piebrauc priekšā un lēnām sāk kāpināt tempu – nodomāju, ka neesmu vienīgais, ko ir vilcis, jo brauc pareizi un atbildīgi. Tā tiek šķērsots neliels tuksnesis. Pirms man vajadzīgās nobrauktuves, palaižu smago, tikai tagad saprotu cik ļoti viņš man ir palīdzējis, jo pretvējš man neļauj braukt ātrāk par 15 km/h.  Beidzot var izģērbties, jo gaiss ir ap 20 grādiem.
Ceļojuma maksimālais ātrums

        Tuvojos Esfahan pilsētai, kura ir viennozīmīgi skaistākā Irānā. Esfahan, persiešu valodā nozīmē, puse no pasaules. Tad nu, es braucu iekšā, lai apskatītu šo daļu no pasaules. Iedzīvotāji tik pat cik visā Latvijā, satiksme jau ierasti raita un ļoti skaļa. Vispirms apskatu kādu parku, nacionālo bibliotēku un tad pa zaļojošu aleju dodos uz Irānas puspasaules centru – Imam skvēru un Imam mošeju.



 Brīdī, kad iebraucu laukumā, aizraujas elpa no plašuma un skaistuma. Neliela fotosesija. Pēc brīža pie manis piebrauc tūrisma policija ar velosipēdiem, labā angļu valodā interesējas par mani un manu ceļojumu. Iesaistos sarunā un ar smaidu jautāju, ko tad jūs te darat, vai tad šeit ir kādi ārvalstu tūristi? Policisti – darba jau nav daudz, mēs jau vairāk te to kārtību uzturam un vispār vakar šeit bija viens tūrists no Vācijas. Šo vietu varētu pielīdzināt Elizejas laukiem Parīzē, kurus dienā apmeklē tūkstošiem tūristu, savukārt šeit gada laikā nav vairāk par 100 000 ārvalstu tūristu. Njā, masu mēdiji ar Buša ļaunuma ass tekstiem šo valsti ir nepelnīti nozākājuši.



        Strūklakas un ziedu kompozīcas ir visā pilsētā (mazliet atgādina Ventspili). Tālāk nelielas pusdienas ar skatu uz Si o Seh Pol tiltu. Tagad saprotu, kādēļ man ieteica šo vietu apmeklēt tumsā, kad tas viss ir skaisti izgaismots, bet es jau tik braucu un braucu un esmu šeit gaišā pēcpusdienā.  Daudz vietējo, kuri bauda sauli un pastaigājas pa tiltu.




         Kaut ko esmu apskatījis, nu es varu doties tālāk. 250 km aiz muguras, iestājas tumsa, bet es vēl turpinu mīties līdz nākamajai pilsētai. Pēc neilga laika apstājas kāds auto un lūdz arī mani apstāties. Saprotu, ka vēlas mani aizvest līdz manam galamērķim. Piekrītu un pēdējos 15 kilometrus braucu jau busiņā. Shahrezan pilsētā aizbraucam uz vietējo ēstuvi, kur man tiek uzsaukts vietējais ēdiens (pamatā aitas gaļa ar lavašveidīgo maizi) Sarunas gan neraisās, jo beidzot esmu nonācis starp cilvēkiem, kuri angliski neko nezin. 

Vakaram loģiskais iznākums ir nakšņošana pie Muhameda viņa mājās.  Ir jau vēls, tādēļ bez vilcināšanās dodos pie miera. Aizmiegu laikā, kad pie manas galvas kāds klusi lūdzās ar skatu uz Meku...
272km 9:36h 28,26km/h vid; 97,4km/h max

11. diena
       ...Pieceļos līdz ar rīta lūgšanas laiku. Beidzot esmu nonācis kārtīga, ticīga musulmaņa mājās. Vienīgā bēda ir par manām persiešu valodas zināšanām –ar dažiem vārdiem ir grūti pateikt ko vēlos. Brokastis, savstarpēja apmainīšanās mazām dāvaniņām (ierobežotās bagāžas dēļ, no Latvijas kā suvenīrus vedu, mazās Laimas šokolādītes ar Rīgas panorāmu) un varu doties ceļā. Vēl saimnieks, lai es neapmaldītos, mani eskortē  līdz pilsētas robežai.  Spīd saule un ir patīkami silts rīts. Gan vienā, gan otrā pusē ir redzami kalni, bet mans ceļš ved pa līdzenumu, pa akmeņainu tuksnesi.  



Savāda un garlaicīga braukšana, kad šoseja stundu ir taisna, tad kāds līkums un atkal stunda pa taisno. Drīz vien sākas pamatīgie tuksneša vēji, kas manu braukšanu padara gandrīz neiespējamu.  Ar mokām tieku līdz nākamajām tuksneša māla būdiņām, pie kurām stāv fūres. Lai gan šeit valoda nav man stiprā puse, tomēr izdodas sarunāt kādu tukšu smiltsvedēja auto, lai mani aizvestu kādu gabaliņu tālāk.
        Šoreiz kādi 40 kilometri ir veikti līdz tieku izsēdināts tuksneša vidū, vienā no retajām vietām, kur ar auto drīkst (tas nozīmē - fiziski iespējams)  apgriezties braukšanai pretējā virzienā. Tālāk man veicas, jo iesēžos astē kādai fūrei, kuru velk. Pēc 20 minūtēm esmu kādā nelielā tuksneša pilsētā, kur atrodu pieeju pie interneta.  Ziņas mājniekiem un ziņas par notikumiem Latvijā. Šeit gan bija vienīgā vieta Irānā, kur netiku twiterī. Kad dodos norēķināties, man tiek pasniegta šī vēstule.


       Nu jā, Irāna ir pārsteigumu pilna. Joprojām pūš stiprs vējš, bet man ir ātri jātiek uz priekšu, jo laiks ir maz. Tiek sarunāts kārtējais kravas auto un es atkal sēžu uz mīksta beņķa kabīnē. Pa ceļam iebraucam pusdienās un, protams, kā tas jau ir ierasts, man par to nav jāmaksā.  Pēc 100 kilometriem mūsu ceļi šķiras un tālāk es dodos sava zirga mugurā. Ir jau stabili virs 20 grādiem, tāpēc braucu jau krietni plikāks. Dodos uz Persepoli – vieta, kur pirms 2500 gadiem slējās lepnās Persijas pirmā galvaspilsēta. Pa ceļam sarunājos ar kādu satiktu motociklistu, puisis stāsta, ka tādi kā es šeit vasaras mēnešos ir regulāri viesi. Pirmais Irānis, kurš ir redzējis velotūristus savā valstī. Tieku pavadīts līdz Persepolei, kura gan ir slēgta – esmu nokavējis vien dažas minūtes. 

Apskatu šo vēsturi vien no ārpuses un dodos tālāk uz pilsētu, kura ir vien 5 kilometru attālumā. Man iedotais Lonely Planet, stāsta,ka Marvdash pilsētā nav nevienas viesnīcas, lai gan izmēru ziņā tā līdzinās Daugavpilij.  Iebraucot pilsētā, saduru abas kameras, šoreiz ir jālāpa, vienai caurumu izdodas atrast, bet otru, pēc ilgas pārmeklēšanas, lieku vien atpakaļ un sapumpēju tā pavairāk, lai vēl dažus kilometrus varētu nobraukt.


         Irānā ir svētki, drīz būs jaunais gads un cilvēki svin gada pēdējās trešdienas atnākšanu. Ielās tiek kurti ugunskuri (galvenokārt tiek dedzinātas riepas) un tad, saucot dažādas frāzes, tiek lekts tiem pāri. Kaut kas ļoti līdzīgs mūsu Jāņiem, tik tas alus izpaliek... Vēlāk naktī tiek spridzinātas bombenes, par klusumu šovakar  var aizmirst.

         Pilsētā valda liela rosība, tumsā pārvietoties pa to nav viegli. Vairākas atbildes par hoteli, apstiprina manu info, ka to te nav. Kādā veloveikalā satieku cilvēkus,kuri vēlas man palīdzēt ar naktsmājām. Tiek sazvanīti atbildīgie cilvēki un pavisam drīz mani pavada līdz kādām mājām.  Šonakt palikšu pie ģeogrāfijas skolotāja, kurš runā arī angliski. Mājā dzīvo vairākas ģimenes, arī šeit viss ir pēc islama tradīcijām, tāpēc man tiek izsniegtas drēbes, jo velotērps nav islamisks. Vakariņas kopā ar ģimeni (parasti tiek ēsts sēžot uz grīdas apkārt ēdienam, kurš arī atrodas uz grīdas. Sievietes nepiedalās ēšanā.) Viņam ir mazs dēls – Muhameds, (jā, jā, šeit patiešām gandrīz visiem vārds ir Muhameds) kurš ir traki izlutināts. Man nenākas viegli ar viņu auklēties, kad vecāki nav klāt.

         Stāstu par savu ceļojumu, par manu valsti, par mūsu ‘’kalniem’’, tomēr šķiet jocīgi, ka ģeogrāfijas skolotājs jauc mūs ar lietuviešiem un netic, ka mūsu augstākais punkts ir vien 300 metri.
         Guļu atkal uz grīdas.... jo tā guļ visi.
Kopš ceļojuma sākuma ir veikti 1494 kilometri.

147km 6:36h 22,3km/h vid; 69,6km/h max

12. diena
         06.30 esmu piecēlies. Nelielas brokastis,skolotājs dodas uz darbu, bet es palieku līmēt savas kameras. Drīz vien ierodas vakardienas naktsmāju meklēšanas palīgs un mēs kopīgi dodamies uz tuvējo veloveikalu, lai es varētu iegādāties jaunas kameras. Irāna ir interesanta zeme, valstī nekur nav iespējams iegādāties kameras ar velo ventīli, visi brauc ar auto nipeļiem. Servisā, kungs gados, ar pirmskara metodēm, nomaina kameru (kamera+darbs=2 Ls) un es varu doties ceļā. 

Rīts ir gana silts +25 grādi.  Pēc vairāku kalnu šķērsošanas esmu nonācis vēl kādā ievērības cienīgā pilsētā – Shiraz, kura ir pazīstama ar saviem rakstniekiem, vīnu un ziediem. (vīns gan šeit tika ražots līdz revolūcijai 1979. gadā).  

Kāda eiropeiska sieviete

Šoreiz gan man ir krietni ierobežots laiks, tāpēc vien apskatos dažas nozīmīgākās vietas. Paklājus tirgo biežāk, kā saldējumu Rīga karstā vasaras dienā. Ēdu gardu saldo maizi pie Shiraz pilsētas mūriem, kāds zolīds kungs, pienāk, nolauž gabaliņu no maizes un aiziet tālāk.


         Šeit mani trešo reizi sazvana bē bē brokastis.  Acīmredzot tā ir laimes spēle, nekad nevar zināt, kad LMT Irānas partneris nodrošinās sakarus.
         Izbraucot no pilsētas, uzvelku vasaras formu. Lai gan esmu gana aukstu kalnos, saule labi cepina. Kārtējās kalnu grēdas tiek šķērsotas pārsvarā aiz fūrēm. Uz vakarpusi ceļš sāk vest lejup, jā beidzot es tuvojos Persijas līcim. 40 kilometru nobrauciens, tuneļi, kraujas, fantastiski skati un tas viss bez piepūles.




     Vakarā iebraucu Kazerun pilsētā, apstājos piekādas motodarbnīcas, lai pajautātu par hoteli. Drīz vien aiz motocikla, velkot mani aiz rokas, tieku pavadīts līdz vienīgajai viesnīcai – Kazerun 5 star hotel. Ar bailēm par izmaksām, eju iekšā, viesnīca par 90% ir pabeigta, ko gan nevarētu teikt par personālu, meitene recepcijā neko nesaprot ne angļu ne vācu valodās. Tomēr ātri tiek sazvanīts cilvēks, kurš ar telefona starpniecību paskaidro un iztulko man visu nepieciešamo. Vienojos par 40$ bez brokastīm. 

Vēl tik aizeju uz veikalu un sapērkos dažādus gardumus – šovakar būs gastronomiskās izvirtības.  Numuriņš gan vairāk atbilst 3-4 zvaigznēm, tomēr esmu priecīgs par komfortu. Vakars gan ir garlaicīgs, tāpēc sazvanos ar sadabūto kontaktu manā galamērķī – Bandar Abbas. Meitene,kura man sola izgādāt biļetes atpakaļ uz Teherānu. (Cik labi,ka satiku tos džekus vilcienā un cik lieliski, ka man ir vietējais telefons)
         Lai gan beidzot ir gulta, tomēr nakts ir gara un mokoša, jo esmu pamatīgi apdedzis saulē. Glābju ar krēmiem, ko vien varu un dusmojos par to, ka vajadzēja padomāt pirms saules brauciena.
181km 7:22h 24,5km/h vid; 83,5km/h max

13. diena
         Lai gan 07.00 ir patīkami vēss, tomēr pēc stundas jau ir +28. Pagaidām esmu ap 100 kilometriem no Persijas līča. Ceļš joprojām ved lejup. Stājos ik pēc 30 minūtēm, lai bagātīgi sasmērētos ar pretiedeguma krēmu. 30 grādos nākas braukt garajā tērpā un ap galvu apsietā lakatā.



 Pa ceļam iespējami daudz saldējuma un aukstas colas. Kāda nobrauciena beigās, mani apstādina policija, lai vienkārši uzzinātu manu ceļamērķi. Sarunas laikā, kāds apstādinātais autovadītājs, pienāk ar dokumentiem un naudas kaudzīti, policists naudu neņem, tomēr autovadītājs uztājīgi to dod. Saprotu, ka manā priekšā ments nevēlas pieņemt kukuli, dodos tālāk.
         Kad visi nobraucieni ir pievarēti, esmu nonācis milzīgā palmu mežā. Karstums ir neciešams, arī līcis vairs nav tālu. Borazjan pilsētā es mainu savus plānus un izlemju 400 kilometrus gar Persijas līci braukt ar autobusu.  Pilsētā uzmeklēju autoostu. Jauna, vēl nepabeigta ēka.  Šeit arī sākas grūtības, jo iegādāties autobusa biļeti, noskaidrot, kad tas kursē, no kurienes atiet, cik maksā un vai velo varēs ievietot – tas nav viegli. Neviens nerunā angliski, beigās tiek sazvanīts kāds, kurš atkal var tulkot un skaidrot. Pēc garas skaidrošanas tieku pie biļetes par 4,5 Ls uz Bandar Lenge. Līdz autobusam ir vēl dažas stundas, tāpēc dodos uz pilsētas centru, lai izmantotu internetu un paēstu pusdienas. Publika šeit ir uzstājīgāka, brīžos, kad apstājos, tad bars jau ir riņķī un cenšas kaut ko noskaidrot, tik tā arī es nesapratu ko.
Borazjan pilsētas ainiņa

        Atgriežos autoostā, esmu gana eksotisks un kāds no biļešu tirgotājiem aicina mani iekšā ēkā. Sarunu nav jo valodas nesakrīt, tomēr cilvēki ir neizmērojami laipni un jau pēc pārdesmit minūtēm es sēžu vienā no kases birojiem, palīdzu tirgot biļetes un dāļāju autogrāfus. Njā, šeit es jūtos kā zvaigzne.
Ar vienu no biļešu tirgotājiem,kura angļu valoda aprobežojās ar OK.

        Beidzot ir mans autobuss.Tas gan ir eksotisks, bez īpaša komforta, braucamais. Laipni tieku uzņemts kopā ar savu velo un ceļš var sākties. Pa ceļam tiek uzņemti gan pasažieri, gan kravas,  kuras sien uz jumta. 



        Ir jau tumšs un autobuss brauc cauri naftas un gāzes pārstrādes rūpnīcām...brauc jau vairāk kā stundu. Nemitīgi trubu un ēku mudžekļi. Tikai šeit es saprotu Irānas bagātību. Daudz liesmojoši gāzes ieguves torņi.  Naktī tiek uzpildīta degviela, nevienā no apstāšanās reizēm, dzinējs tā arī netiek izslēgts. Litrs dīzeļa maksā 7,5 santīmus.

        Brauciens ir ļoti nogurdinošs, jo autobuss ir pilns un man nākas nekustīgi sēdēt/mēģināt gulēt, vairākas stundas. Beidzot, pēc 10 stundu braukšanas, 02.00 naktī  sasniedzu Bandar Lenge pilsētu pie paša Persijas līča. Tiek izkrautas somas, velosipēds un es tumsā palieku viens ceļa malā.

        Hoteļi ir neatrodami, tapēc ripinos vien tālāk pa pilsētu. Pilsētas parki un ceļmalas pilnas ar teltīm. Irāņi daudz ceļo un it īpaši jaungada brīvdienu laikā, tapēc atrast kādu brīvu vietu viesnīcās ir neiespējami. Miegs nāk ļoti, tāpēc parkā uzmeklēju kādu soliņu. Nakts ir silta, tomēr guļammaiss man noderētu. Uz betona soliņa salieku drebēs un mēģinu gulēt. Nav ērti, tomēr aizmiegu. Miegu gan pārtrauc kāds pieskāriens pie kājas...

Bet tas jau ir manas ekspedīcijas nākamās dienas stāsts šī raksta ceturtajā turpinājumā.
121km 5:15h 23km/h vid; 85km/h max

2 komentāri:

  1. Kārtējā, interesantā ceļojuma daļa. Labs, intriģējošs nobeigums. Ar nepacietību gaidu nākamo.
    Paldies

    AtbildētDzēst
  2. Un beigās, kā seriālā, beidzās pašā interesantajā vietā...!

    AtbildētDzēst