2012. gada 6. janvāris

Trenēties, lai varētu trenēties!


        „16 tūkstoši gadā – pie tik liela nobraukuma, rezultātiem sacensībās jābūt izciliem”,  tā teica kāds man labi pazīstams cilvēks. Bet godalgas nav tik izcilas un visdrīzāk arī nekad nebūs.  

        Runa ir par maniem ikdienas velobraucieniem, kuri nereti ir 100-200km. Treniņš? Savā veidā – jā. Tomēr viss darbs tiek ieguldīts cita mērķa labā.

       Daudzi no mums sporto, tāpēc, ka viņiem patīk...nogurums, gandarījums, laba kompānija, rezultāti. Arī es braucu tāpēc, ka man tas vienkārši patīk.  Protams, cenšos piedalīties sacensībās, jo tas ir tikai likumsakarīgi. Kaut gan skaidrs, ka lai izcīnītu augstas vietas ir jātrenējas ļoti specifiski, kā – to var atrast Eduarda lapā.

       Ziemā, tos trakos tūkstošus – kāpēc? Sadegsi, nogursi, sezonā nepabrauksi – ļoti bieži dzirdēts teksts. Ceļojumi ar velosipēdu (ar kodēto nosaukumu – Veloekspedīcijas), tā ir atbilde. Patīk man apceļot, kaut nakts vidū, tuvākās kaimiņvalstis. Tā ir brīvība, ko sniedz velosipēds un spēks. Visbiežāk tas ir pretrunā ar sacensību treniņplānu, tomēr es savu izvēli esmu izdarījis. Arī šajā ziemā (?!) cenšos pieturēties pie 300km nedēļā. Nereti braucot arī 200km dienā un tas viss tikai divu lietu dēļ – prieks un ekspedīcijas. Lai ar ekipējumu veiktu 150-250km dienā un tā gandrīz 3 nedēļas, ir jātrenējas. Lēni, ilgi un neskatoties uz laika apstākļiem jābrauc fiziski (un galvenokārt psiholoģiski) grūtas distances. Tas norūda un attīsta.  Savu treniņgrafiku veidoju pats, balstoties uz savu pieredzi. Nobraukt darba dienas vakarā 100km, nav viegli, bet, lai rūdītu raksturu (un arī kājas) to vajag katru dienu un vismaz 2 nedēļas.  Tā var psiholoģiski nobriest atkal kādai avantūrai. Un tomēr arī šie ceļojumi kaut nedaudz, bet tomēr ir kā pavasara treniņnometne Maljorkā. Tātad es trenējos tagad, lai varētu trenēties pavasarī savā ekspedīcijā!

       Kad esmu kārtējā ceļojumā, ir vēlme nobraukt pēc iespējas vairāk kilometru, lai psiholoģiski justu gandarījumu par iztērēto naudu lidojumam.  15 dienās 2500km –tas ir laiks un attālums kopā ar sevi, domām, lai atgriežoties atkal varētu mesties darbos.

      Tad jau tagad rodas loģisks secinājums – Krišjānis kaut kam atkal trenējas. Jā, atkal minu pedāļus kārtējās veloekspedīcijas vārdā.  Ja arī Tu vēlies zināt, kur, kad un cik (km) es došos, tad droši atnāc uz 2011. gada Irānas ekspedīcijas bilžu vakaru Gandrā (Kalnciema 30) 19. janvārī 18.30, kur vakara gaitā tiks atklāti mani jaunie plāni.

Izbrauc ar velo arī Tu – varbūt iepatiksies!


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru